Visiem, kas nelasa, dvēseles sačokurojas.

otrdiena, 2018. gada 21. augusts

104. Brunhilde Pomsela, Tore D.Hansens: Es biju tikai sekretāre (Ko mūsdienu pasaulei māca Gebelsa sekretāres stāsts)

Anotācija.

„Tā ar mums vienkārši notika!” 106 gadu vecumā saka Jozefa Gebelsa sekretāre.
Vai vēsture atkārtojas?
Grāmatā "Es biju tikai sekretāre" Reiha propagandas ministra Jozefa Gebelsa bijusī sekretāre Brunhilde Pomsela (Brunhilde Pomsel) stāsta par to, ka jaunībā nav interesējusies par nacionālsociālistu panākumiem; sociāla un morāla sabrukuma laikos viņai ir rūpējusi tikai pašas karjera. Savās atmiņās viņa ļauj mums ieraudzīt šausmu banalitāti.

Pomsela bija nepolitiska līdzskrējēja un to arī neapstrīd. Pirmajā vietā viņai bija darbs, pienākuma apziņa un vēlēšanās iekļauties sabiedrībā. Tikai pēc kara beigām viņa ir apzinājusies notikušā mērogus. Pomselas dzīvesstāsts un atklātība konfrontē mūs ar tagad tik aktuālo jautājumu par personisko atbildību laikmeta politiskajās norisēs. Vai vēlāk mēs līdzīgi Brunhildei Pomselai sacīsim: „Mēs nemaz negribējām to zināt”?

Politologs Tore D. Hansens grāmatā analizē Brunhildes Pomselas atmiņas un konstatē pārsteidzošas paralēles starp pagātni un tagadni. Šī grāmata aicina atmosties. Brunhildes Pomselas piemērs rāda, kur var novest vienaldzība, ignorance un politiskas intereses trūkums.. /Zvaigzne ABC/
Avots:  http://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/152965-es_biju_tikai_sekretare_ko_musdienu_pasaulei_maca_gebelsa_sekretares_stasts.html

Manuprāt.

Šī ir tā reize, kad man vajadzētu sacīt: esiet uzmanīgi, lasot šo darbu. Un ne tikai Brunhildes subjektīvo atmiņu daļu, bet vēl vairāk tas attiecas uz grāmatas otro daļu, kurā politologs veic pirmās daļas analīzi, cenšoties vilkt bīstamas paralēles ar mūsdienu pasauli un tajā notiekošajiem politiskajiem un arī ekonomiskajiem procesiem.
Jā, es droši vien izdevēju vietā būtu pielikusi kādu brīdinājuma zīmīti kā atgādinājumu nekritiskajiem un arī kritiskajiem prātiem - kaut sarkanu izsaukuma zīmi. Domā pats, lasot šo! Jo šajā grāmatā ir vairākas "patiesības", un tās ir apslēptas gaužām meistarīgi, vēloties lasītāju ievirzīt pavisam konkrētā gultnē un tas, manuprāt, ir ļoti negodīgi gan pret vācu, gan pret jebkuras citas tautības lasītāju.
Vismaz tā to saskatīju es. Nekur jau nav deklarēts, ka mana patiesība ir tā īstā.

Bet, par ko gan ir pati grāmata?
Par Brunhildi un viņas atmiņām.
Par laimi, pirms tam tiku lasījusi gana daudz citu darbu, lai aptuveni nojaustu, kā mūsu prāts darbojās attiecībā uz atmiņām, kā mēs paši (varbūt pat sev negribot) savās smadzenēs aktīvi pārrakstām pagātni, konsekventi dzēšot to, kas mums šķitis lieks, un aktīvi un nopelnīti tām (atmiņām) piekarinot subjektivitātes birku.
Tad, lūk, īsumā, Brunhilde bija sekretāre, atradās starp Hitleram pietuvinātiem cilvēkiem, par dažiem no kuriem nereti raksta "tas gan bija dikti jauks", viņa amatā nonāca netīšām, neko nezināja, ar viņu viss "vienkārši gadījās", savu vainu nacisma ietvaros pastrādātajos noziegumos viņa nesaskatīja un nesaskata, un viņas draudzenes ebrejietes pazušana viņu nedz satrauca, nedz darīja aizdomīgu. Ā, un, jā, viņa bija "tikai sekretāre".
Stāsts ir mūsdienām bezgala naivs. Sieviete vairākkārtīgi atkārtojas, iespējams, vecuma dēļ, iespējams, lai panāktu lielāku ticamības momentu teiktajam. Daudzas lietas viņa atceras smalki un detalizēti, bet atsevišķus dokumentus un situācijas, kas varētu sniegt vērtīgāku informāciju par nacismu un tā iekšējām izpausmēm tolaik, viņa atcerēties nespēj.
Protams, Brunhilde melo. Jautājums ir par to - vai viņa to apzinās? Nav izslēdzama iespēja, ka šo gadu laikā viņa pati ir sevi piespiedusi tam noticēt. Iedzīvojusies upura lomā. Tomēr, kas ir bīstamākais, šai gados esošajai dāmai, manuprāt, nebija žēl. Es to izteikti sajutu epizodēs, kas skar Evas dzīvi un vēlāk - tas, kā autore atskatās uz draudzenes nāvi. Tur nav līdzcietības, skumju, nožēlas vai kā tamlīdzīga. Nē, ebrejiete Eva vēl arvien tiek vainota savos sīkajos grēkos, kā cigarešu pirkšanā un tajā, ka viņai nekad nav bijis naudas. Un šeit, es teiktu, ir jūtama autores patiesā seja, kaut viņa nemitīgi pūlas sevi attaisnot ar ekonomiskā izdevīguma principu, stāstot, cik grūti bijis iztikt un cik dumja un naiva bijusi. Lai arī politologs šai dāmai un versijai tic (vai arī izliekas ticam sev izdevīgu iemeslu dēļ), es viņai sāku neticēt visnotaļ drīz. Un šis ir tikai seklākais no bīstamības momentiem šajā darbā: nacisma sistēmas darbiniece, kurai prioritāra bija nauda un materiālie labumi, uz kuru fona netika pamanīts apkārtējās sabiedrības izmisums un līdzcilvēku ciešanas.
Visuzmanīgāk būtu lasāma tieši otrā daļa, kurā politologs Tore D.Hansens veic tādu kā galvenās varones atmiņu analīzi un vismaz sākotnēji patiešām šķiet, ka pētnieks to dara asredzīgi un vērīgi, jo precīzi nodefinē tos pašus mirkļus, citātus un frāzes, kas viesušas šaubas un neticību arī manā prātā. Tomēr, jo vairāk es lasīju, jo vairāk sapratu šīs analīzes patiesos nodomus un kādā brīdī man piezagās apjausma, ka Hansenam Brunhildes stāsts ir bijis nepieciešams tikai viena iemesla dēļ: lai viņas aizsegā lasītājiem "iebarotu" konkrētu viedokli. Un tas ir pavisam vienkāršs: Tramps - slikti; bēgļi - labi; populisms - fui, nacisti - kļūdījās; partija "Alternatīva Vācijai" - nebalsojiet! Un šajā mirklī, kaut gan man pilnīgi noteikti nesimpatizē ne Tramps, ne nacistu paveiktais, manī radās ļoti liela nepatika pret to, ka kāds manā vietā ir noformulējis viedokli un meistarīgi cenšas to iespiest manā apziņā. Skaidrs ir tas, ka mērķis ir Vācijas politika un vāciešu vēlētājs, jo vairākkārt tiek nozākāta konkrēta partija. Tāpat, autora "pētījuma" ticamību iedragā fakts, ka statistika pētīta tikai konkrēta viedokļa iegūšanai, nav apskatīta dziļāk un no dažādām pusēm - kā, piemēram, autors smalki analizē pret bēgļiem vērsto noziegumu skaitu, tomēr ne ar vārdu nepiemin noziegumus, kurus pastrādājuši Vācijas teritorijā bēgļi paši un kam par cēloni bijusi darbā pieminētā akcija un tai sekojošie citi uzbrukumi bēgļu nometnēm.
Respektīvi - smalks gājiens, kā uz padzīvojušas kundzes atmiņu fona manipulēt ar šodienas lasītāju un pūlēties iedvest vainas sajūtu par to, ka kāds tikmēr kaut kur pasaulē cieš.

Citāti.

Brunhilde Pomsela noliedz jebkādu personisko vainu un savā atmiņu stāstījumā sniedz vērtējumu par Jozefu Gebelsu un par režīmu. 
Dažreiz es par to domāju, bet lai es sev pārmetu, ka nesāku par politiku interesēties agrāk? Tajā laikā es biju viegli ietekmējama, man bija cits draugu loks. Ne jau visi tur bija nacisti, tie bija bagātu ļaužu dēli, drusku dīkdienīgi. Izskatīgi zēni, jauki zēni, ar kuriem bija prieks iepazīties.
Tas viss bija drusku pretrunīgi. Bet tolaik es to visu neuztvēru tik nopietni. Šīs lietas mani absolūti neinteresēja. Es tolaik biju jauna iemīlējusies meitene. Un tas jau arī ir tik sen. Es nemaz vairs nespēju iejusties tajos laikos. Toreiz tā vienkārši bija, tu tur nevilšus iekļuvi.
Hitlers gluži vienkārši bija kaut kas jauns.
Mēs tolaik valkājām šaurus svārkus, kā prasīja mode, bet tās (vācu meiteņu apvienība) skraidīja apkārt tādos kankaros.  Tādas bija manas rūpes tajā laikā.
Tad gadījās arī avīzē izlasīt, ka daudzi ebreji esot izceļojuši. Bet tas tūdaļ atkal izgaisa no apziņas.
Viss vienmēr tika sagrozīts tā, kā vajag, pateicoties tūkstošiem labprātīgu palīgu un gavilētāju, kuri nemaz neapjēdza, par ko ir runa. Tie visi bija tikpat stulbi, kā es.
Un noskaņojums? Jā, bailes, bet reizē arī tāds "es te neko nevaru mainīt". Tā jau bija arī zināma vienaldzība. Es pat nedomāju: vai tie tagad tevi nošaus, vai krievi tagad tevi izvaros?
Bet man bija jāstrādā, es taču biju viena no mūsu komandas. Man bija milzīga pienākuma apziņa, es jutos ļoti svarīga.
Teikšu, ka esmu tur strādājusi. Protams, tikai tā mašīnrakstītāja stenogrāfiste pie tā briesmīgā Dr.Gebelsa. Nekad neesmu viņu redzējusi, jo nams taču ir liels, bet es esmu pārlieku maza meitene.
Kurš gan ir noteicējs pār savu likteni, turklāt tik nemierīgos laikos?
Toreiz, kad pēkšņi uzzināju par to, kas darīts koncentrācijas nometnēs, par šīm fotogrāfijām, par masu kapiem, tad es pamodos. Bet tā taču nebija mūsu vaina, ka mēs neko nezinājām. Un tā nekad nekļūs par manu vainu. Nē.
Nē, vainas apziņu es sevī nespēju pamodināt. Es neesmu nodarījusi neko, man tikai nepaveicās, ka neatrados mājās tajā dienā, kad krievi ķemmēja Propogandas ministriju.
Par visām tām šaumīgajām, pretīgajām lietām es tomēr zināju drusku vairāk nekā parasts cilvēks. Bet arī to es vienmēr izturēju.
Dzīvē arī esmu sev darījusi daudz laba. Esmu piepildījusi daudzas vēlēšanās, kas citiem nebija iespējams slimības dēļ, bērnu dēļ, nelaimīgas laulības dēļ utt.
Strādāt Propogandas ministrijā - tā nekad nebija mana personiskā griba. Tas bija rīkojums, dienesta pienākums. Mani pārcēla, un man bija jāpakļaujas.
Tā vienkārši bija mazliet elite. Tāpēc bija gluži patīkami tur strādāt. Viss jauki, man patika. Glīti ģērbušies cilvēki, laipni cilvēki. Jā, tolaik es jau gan vēl biju ļoti ārišķīga, ļoti dumja.
Ak, tagad vairs neatceros, bet mēnesī es tur nopelnīju vismaz 200 marku. Tā bija traka nauda. Agrāk tās [sekretāres] bija strādājušas ebrejiem, lielākoties uzraudzības padomes locekļiem, kas visi tika atlaisti vai nokļuva koncentrācijas nometnē, lai tur vai kā - laukā no Radionama.
Nē, es neuzskatītu sevi par vainīgu. Tad jau jāpārmet visai vācu tautai, ka tā galu galā ir devusi savu artavu, lai šī valdība vispār tiek pie stūres.
Pēc tam, kad Hitlers nāca pie varas, viss jau bija nokavēts. Un katram bija jātiek galā ar personiskajām problēmām, un notika ne jau tikai ebreju vajāšana.
Protams, es varēju, piemēram, katru dienu braukt pie Evas Lēventāles un palīdzēt viņai, bet tik tuva draudzene viņa man tomēr nebija. Mēs arī īsti nespējām viņai palīdzēt. Ja to mazumiņu, ko viņa nopelna, viņa vēl arī izkūpina cigaretēs, nevis nopērk vismaz kaut ko ēdamu, tad viņai nevar palīdzēt, tā mēs domājām. 
Es reiz aizgāju pie viņiem, jo Eva bija slima un gulēja gultā, un tad es viņu apciemoju. Atceros tikai, ka tajā dzīvoklī nebija tikpat kā nekā.
Nemaz nerunājot par to, ka Eva bija tāda egoiste un par to naudu pirka sev cigaretes, nevis kaut ko ēdamu vecākiem.
Tad Eva pēkšņi nozuda. Un mēs tur nevarējām neko mainīt.
Pirmajā vietā viņai bija karjera, un viņa labprātāk novērsās, nevis mēģināja tikt skaidrībā ar sava priekšnieka Jozefa Gebelsa darbību un meklēja kādu personisku izeju.
Tomēr ir ļoti grūti iedomāties, ka valsts augstākā līmeņa vadītāja sekretāre neko nav zinājusi par dokumentu saturu.
[..] skatītāji un žurnālisti brīdināja, ka nedrīkst vienpusīgi nosodīt Jozefa Gebelsa bijušo sekretāri, tagad - kundzi cienījamā vecumā.
Uzmanīsimies no tās Pomselas drusciņas, kas mīt katrā no mums.
Eiropas valstu nacionālais egoisms attiecībā uz bēgļu politiku [..]
Skaļi izteiktie saukļi strauji izplatās arī tīmeklī, arvien vairāk cilvēku pārņem šo "bēgļu ienaidnieka tēlu", un brutalizēšanās process iet savu gaitu.
It kā neviens nevēlētos un nespētu iztēloties, ka par politisko klaunu nodēvētais Tramps tiks līdz Ovālajam kabinetam.
Šķiet, bailes un ignorance ir vainojama pie tā, ka mums ir vienaldzīgs noslīkušo bēgļu skaits, ka mēs slēdzam robežas un noskatāmies, cik netraucēti savu iedarbību izvērš labējo naids.
[..] 2015.gadā vien ir saskaitījuši Vācijā 1072 uzbrukumus bēgļu patversmēm, to vidū 136 ļaunprātīgas dedzināšanas, un 267 cietušos. Šādu  noziegumu skaita pieaugums rada sevišķas bažas tāpēc, ka paralēli notiek partijas "Alternatīva Vācijai" augšupeja.
Eksistenciālo baiļu upuriem nav svarīgi, ka pastāv pamatoti iemesli, kuru dēļ bēgļi saņem atbalstu no valsts. Viņi jūt tikai un vienīgi to, ka personiski pret viņiem valsts izturas netaisni un ka ir apdraudēta viņu eksistence.
Jo bēgļu krīze ir tikai simptoms globālai ekonomikas sistēmai, kas balstās uz konkurenci un solidaritātes likvidēšanu.
Vācija ir saņēmusi sodu par savu nacionālo egoismu un nodarījumiem. Par savu nevērību, arī intereses trūkumu.
Vērtējums: 
10/15

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru